Pēc tam, kad atgriezos no Beneta studijas, kur sabiju kādas divas stundas, mēs devāmies atpakaļ uz Medisonu. Par to nebūtu vērts stāstīt, ja vien nebūtu daži jautri atgadījumi.
Pirmkārt, atkal sākās lietavas un pasaules plūdi. Otrkārt, mēs devāmies ceļā pa manai māsai labi zināmu ceļu, bet pēc kāda laika ieslēdzām GPS. Tas mums augstprātīgi paziņoja, ka braucam mēs pavisam ne uz turieni, un mums esot jāapgriežas un jāripo atpakaļ 10 jūdzes, un tad jānogriežas uz citas šosejas. Lieta tāda, ka māsa agrāk dzīvoja Medisonas austrumu daļā un bija pieradusi no Delsas braukt tieši turp pa 94. federālo trasi. Bet Midltona atrodas rietumos, un ripot uz turieni ir vieglāk pa rietumu 12. šoseju.
Sākumā mēs braucām pa zilo, pēc tam pa sarkano
Kad aizbraucām līdz Barabū, mūs gaidīja gaužām nepatīkama vēsts. Pastāvīgo lietavu dēļ bija pārplūdušas upes, un daudzas šosejas bija nobloķētas, ieskaitot daļu no 12. Pabadījušies uz dažādām pusēm un pamēģinājuši apbraukt stihiju, mēs neko nesasniedzām – žiperīgie amerikāņu dienesti visur bija salikuši zīmes “iebraukt aizliegts”. Tā dēļ mums nācās braukt atpakaļ uz 94. trasi. Rezultātā nobeidzām veselu cisternu degvielas, un tā kā 94. bija piebāzta ar mašīnām – arī daudzas stundas laika.
Es laikam jau rakstīju, bet amerikāņi dievina bez vajadzības pirkt daudztonnīgus pikapus. Šādu brīnumu viņi dēvē par “truck”, tas ir, “kravas auto”. Tāda mašīna rij gūzmu degvielas, aizņem daudz vietas un vidējam īpašniekam nedod nekādu jūtamu atšķirību salīdzinājumā ar parastu auto, taču tas ir īsts amerikāņu fetišs. Ja arī var minēt kādu universālu amerikāņu nācijas simbolu, tad tie ir tieši traki – milzīgi, rijīgi, parasti domāti tīri “zīmēšanās pēc”.
Mēģinājums forsēt šķērsli
Ir, protams, tādās mašīnās arī kāda pozitīva jēga. Un tas ir sava veida “brīvības” iemiesojums. Jo tāda mašīna ir ārkārtīgi ietilpīga, kas ļauj samest tajā kaudzi telšu, smaiļu un citu tūrisma pričendāļu un aizlaist kaut kur tūkstoš jūdžu tālumā. Turklāt tā tomēr spēj labāk par parasto izbraukt pa sarežģītu apvidu, ko mēs bildē arī novērojam.
Straume spēcīga, mazu mašīnu varētu pat apgāzt
Taču taupīgs cilvēks tā braukt neriskēs – runā, ka bagātīga mitruma iekļūšana, iebraucot peļķē, ir kaitīga mašīnai. No otras puses, tāda ūdens šķēršļu forsēšana noteikti ir ļoti jautra nodarbe.
Jebkurā gadījumā, nafta kļūst dārgāka, un tāpēc amerikāņi trakus pērk mazāk, bet tie, kas nopirkuši, dažkārt ar tiem nebrauc. Taču atteikties no tā, kas veido mentalitātes pamatu, amerikāņi nespēs nekad. Attālumi ASV ir pārāk lieli un galamērķi pārāk daudzveidīgi, lai derētu cits risinājums.
Ezers
Lūk, jums citāti no slavenās grāmatas par naftu “Ieguve”, kuru es pašlaik lasu.
Automobiļu rūpniecības izaugsme bija fenomenāla. Reģistrēto automobiļu skaits Savienotajās Valstīs pieauga no 8 tūkstošiem 1900. gadā līdz 902 tūkstošiem 1912. gadā. Vēl pēc desmitgades automobilis pārstāja būt jauninājums un pārvērtās par pierastu parādību, kas izmainīja mūsdienu sabiedrības veidolu un tikumus. Un tas viss balstījās uz naftas.
Bet kāpēc ezera vidū aug koki?
Un vēl viens:
Amerika atkal iemīlējās automobilī, un tagad patērētājiem bija līdzekļi romāna turpināšanai. 1945. gadā tika apkalpoti 26 miljoni automobiļu, līdz 1950. gadam – 40 miljoni. Faktiski neviens naftas rūpniecībā nebija gatavs pieprasījuma sprādzienam pēc visiem naftas produktiem. Benzīna pārdošanas apjomi Savienotajās Valstīs 1950. gadā bija par 42 procentiem augstāki nekā 1945. gadā, un līdz 1950. gadam naftas kā enerģijas avota patēriņš pārsniedza ogļu patēriņu.
Un kāpēc ezera vidū ir uzbūvēts ceļš?
Tas, ka es biju Viskonsinā tieši plūdu laikā, ir forši – par vienu spilgtu iespaidu vairāk. Un vispār man ūdens patīk. Pēdējās saulainās bildītes jau vairs nav atgriešanās Medisonā, bet gan brauciens uz kempingu nākamajā dienā, taču vai nav vienalga, ja reiz es stāstu par plūdiem.
Un kas tā par parikti ezera vidū?
Tas verķis bildē ir laistīšanas iekārta, bet visi visi ezeri bildē patiesībā ir applūduši lauki.
